Pakalpiņa modelis™ – stratēģisks haoss praksē

Valco organizācijas struktūra apzināti balstās uz atšķirīgu organizācijas modeli, ko mēs saucam par Pakalpiņš modeli™. Tas nav joks, bet gan konsekventi veidota un teorētiski radikāla pieeja organizācijas uzvedībai.

Eksperti ir problēma – un konsultanti

Mūsu pieeja ir vienkārša: Lielākās daļas uzņēmumu problēmas sākas ar to, ka tajos ir pārāk daudz ekspertu.

Eksperti ir bīstami, jo viņi nes līdzi “labākās prakses”. Viņuprāt, lietas ir jādara “pareizi”, kamēr mūsuprāt, tās ir jādara vispirms, un tad jādomā, kas tika izdarīts.

Visbīstamākie ir konsultanti. Īpaši tie, kas darbā valkā kaklasaiti.

Viņi izplata sliktus darbības modeļus, ko ir iemācījušies korporācijās un augstskolās, un cenšas tos piemērot vienādi katrā uzņēmumā.

Konsultanta galvenais mērķis ir standartizēt: padarīt visas organizācijas, procesus un cilvēkus savstarpēji aizvietojamus. Jo viņš neko citu nemāk.

Rezultāts: pasaule pilna ar uzņēmumiem, kas izskatās, skan un jūtas vienādi – un tieši tāpēc visi ir vienlīdz drūmi. Izņemot Valco.

Pakalpiņš: mācīšanās vienība

Pakalpiņš modelis ir ģenialitātes kulminācija un balstās apzināti veidotā nezināšanā.

Tā pamatvienība nav eksperts, bet gan pakalpiņš – persona, kuras galvenā kompetence ir spēja apgūt jebko, nesaprotot no tā vēl neko.

Pakalpiņš ir tīra lapa. Viņam nav metožu, aizspriedumu vai pat skaidras izpratnes par to, ko viņš dara. Tieši tāpēc viņš ir bīstami efektīvs. Viņš darbojas, kļūdās un mācās – parasti tieši šādā secībā.

Bez darbības modeļiem un ekspertīzes važām pakalpiņi pielāgojas situācijai kā ūdens traukā: pēc vajadzības pat reliģiskai sektai vai paramilitārai vienībai pasaules gala korporāciju karos.

Pakalpiņš filozofija un teorētiskais pamats

Pakalpiņš modelis balstās uz vienkāršu vadības loģiku: ja visi dara tikai to, ko prot, nekas jauns nekad nenotiks.

Pakalpiņš modelisa teorētiskais kodols balstās uz jēdzienu profesionālā plastiskums – indivīda psiholoģisko spēju pielāgoties uzdevumam, kuram viņam nav nekāda kvalifikācija.

Citiem vārdiem sakot: jo mazāk tu zini, jo vairāk tu mācies, un jo vairāk nenoteiktības, jo lielāka iespēja nejauši atklāt kaut ko, ko neviens nebija domājis.

Tāpēc mēs dodam cilvēkiem uzdevumus, kurus viņi nekad nav veikuši. klientu apkalpošanu veicošs pakalpiņš var pēkšņi kļūt par pārdošanas vadītāja pakalpiņu, un Hannes no servisa var nākties veikt produktu izstrādi Ķīnā ķīniešu valodā. Tas nav haoss. Tas ir mācīšanās – slikti vadīta un nejauša, bet mācīšanās tomēr.

Ja kāds gūst panākumus, tas tiek pierakstīts kā process.
Ja kāds neizdodas, tas tiek pierakstīts kā stāsts.
Abi ir vērtīgi, bet tikai viens nonāk jaunumu vēstulē.

Īpašas prasmes ir atļautas – bet bezjēdzīgas

Protams, Valco līdzīgā starptautiskā ekspertu organizācijā ir jābūt cilvēkiem ar īpašām prasmēm. Kāds prot programmēt, cits ir skaņas burvis un parakstītājs ir neticams mīļākais.

Tas tomēr neko nemaina. Pakalpiņš nav profesija, bet eksistenciāls stāvoklis.

Iepriekšējās prasmes ir galvenokārt fona troksnis, kas aizsedz būtisko: spēju reaģēt uz to, kas notiek, kad neviens nezina, kas notiek.

Tas nodrošina, ka neviens nepaspēj iesakņoties savā komforta zonā un darbā saglabājas veselīga deva pastāvīgas panikas sajaukta izmisuma.

Tieši šis izmisums ir inovāciju galvenais degviela: brīdis pirms sabrukuma bieži ir tas, kad rodas kaut kas, kas pēkšņi darbojas. Vai nedarbojas, un tad tiek apgūts kaut kas jauns.

Vadība pakalpiņš modelī

Vadītāja galvenais uzdevums ir izturēt to, ka viss vienmēr ir tā teikt pilnīgā bardakā.

Mazliet kā KC Green memē kļuvušais komiksu suns ugunsgrēka vidū – izņemot to, ka suns ir mierīgs, jo saprot, ka tas ir normāls biznesa stāvoklis.

Pakalpiņš vadības filozofijas centrā ir doma, ka Valco patiesībā nevēlas vadīt vai vadīt.

Pakalpiņi tiek vadīti situācijās, kurās cilvēki tiek sūtīti uz nošaušanu vai spiesti rakt sāli no klints. Mēs parasti nedarām ne vienu, ne otru, tāpēc šo uzņēmumu patiesībā nevada vārda tiešajā nozīmē.

Vadīšana ir nepieciešama, kad apkārt ir cilvēki, kas nesaprot, ko dara vai viņiem ir jādara kaut kas neintuitīvi stulbs.  Gandrīz kā valsts pārvaldē. Mums nav tomēr netiek pieņemti darbā stulbi cilvēki.

Valco pieņem, ka cilvēki paši spēj tiekties uz kopīgu mērķi, pat ja neviens nav pārliecināts, kas tas precīzi ir.

Vadītāja loma nav pavēlēt, bet būt klātesošam. Fiziska un garīga būtne, kas atbild uz jautājumiem un darbojas kā neizsmeļams zināšanu, gudrības un absolūtas skaidrības avots. Ir viegli panākt, lai uzņēmums veiksmīgi darbotos, ja vien izstaro saprāta gaismu apkārt.

Kas to nespēj, lai iet strādāt pašvaldībā.

Ja vadītājs nav pieejams, piemēram, dzeršanas ceļojumā Dienvidamerikā, modelis tomēr neapstājas. Pakalpiņi tad paļaujas uz savstarpējo mācīšanos un klusējošu zināšanu izplatīšanos, tas ir, ka kāds atceras, ka reiz dzirdējis kaut ko, kas varbūt saistīts ar lietu.

Tādā veidā zināšanas cirkulē organiski un lēmumi tiek pieņemti kolektīvā miglā, kas izrādījies pārsteidzoši efektīvs.

Nobeiguma vārdi

Pakalpiņš modelis neder visiem, bet tas darbojas mums, jo tas liek domāt un darīt vienlaikus. Tas neļauj mums būt pārāk pārliecinātiem par neko un garantē, ka pat nejauši nevar rasties birokrātija vai stīvi darbības modeļi.

Godīgi sakot, tas darbojas arī tāpēc, ka mēs neprotam vai nevēlamies neko citu.  Valco no paša sākuma ir dibināts galvenokārt kā joks – un tajā pašā laikā nejauši kā uzņēmums. Haoss ir stratēģija, kļūda ir mācīšanās, un smiekli ir vienīgā vadības sistēma, kas mums ir pieejama.

Un ja kāds kādreiz jautā: “Ja jūs esat tik lieliski, kāpēc neesat lielāks uzņēmums?”

Atbilde ir vienkārša: pērciet vairāk austiņu.